Mediācija ir brīvprātīgs sarunu process, kurā konfliktējošās puses tiekas ar neitrālu trešo pusi, lai apspriestu savu konfliktu un tā iespējamos risinājumus. Tas ir strīdu risināšanas veids, kas atrodas ārpus vispārējās jurisdikcijas tiesas un kur strīdā vai konfliktā iesaistītās puses izmanto neitrālas trešās personas palīdzību, lai mēģinātu atrisināt strīdu vai konfliktu.[1]

Mediācijas process tiek izmantots kā alternatīva tiesas procesam, tā ir konfidenciāla un rezultātā beidzas ar rakstisku vienošanos, ko izstrādā pašas konfliktējošās puses pēc savām vajadzībām. Mediācija ietver tikai pušu sarunas ar mediatoru formālās mediācijas tikšanās reizēs. Noklausoties, kā puses pašas strīdu apraksta, mediators, kā pušu nolīgta neitrāla persona, palīdz pusēm atrast risinājumu. Šī neitrālā trešā persona ir mediators, ko puses nolīgušas vai grasās nolīgt un kas kā speciālists uzklausīs abas puses un palīdzēs konfliktējošām pusēm sasniegt apmierinošu risinājumu. Mediatora pienākumos ietilpst pārrunāt iespējamos konflikta risinājumus, motivēt un mudināt puses uz risinājuma sasniegšanu, nevis noteikt, kā strīds būtu jārisina.^[2]

Eiropas Padomes Ministru komiteja 1999.gada 15.septembrī pieņemot rekomendāciju Nr. R(99)19 par mediāciju krimināllietās noteica, ka mediācijai krimināllietās jākalpo par elastīgu, plaši piemērojamu un tendētu uz problēmu atrisināšanu alternatīvu kriminālprocesam. Rekomendācijas mērķis ir mediācijas procesā aktīvi iesaistīt ne tikai cietušo un noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu, bet arī trešās puses un pat sabiedrību kopumā.[3]

Pašreiz domstarpību risināšanas sistēmā līdztekus tiesvedības procesam, kas Latvijā ir visvairāk izmantotais domstarpību risināšanas veids, pastāv dažādi alternatīvās domstarpību risināšanas procesi un metodes: sarunas, samierināšana, šķīrējtiesa, mediācija, u.c., kas efektīvas izmantošanas rezultātā atslogo tiesu sistēmu, samazinot lietu izskatīšanas ilgumu tiesās. Mediācija ir strukturēts brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses ar mediatora starpniecību cenšas rast konstruktīvu konflikta risinājumu. Izmantojot mediāciju, tiek paplašinātas konflikta risinājumu iespējas, jo tā  koncentrējas uz pušu patiesajām interesēm, kas nereti slēpjas aiz pušu ieņemtajām pozīcijām un izvirzītajām prasībām.[4]

Mediācijas normatīvajā regulējumā Latvijā šobrīd nav paredzēts mediācijas ceļā risināt krimināllietas, tādējādi pie šiem jautājumiem ātrāk vai vēlāk Latvijas likumdevējam būs jāatgriežas.[5] Tomēr Latvijā pušu samierināšanas īstenošana kriminālprocesā ietilpst Valsts probācijas dienesta kompetencē. Līdzīgi kā minēts Rekomendācijā, arī Valsts probācijas dienesta starpnieks ir īpaši konfliktu risināšanā apmācīta persona, kura izlīguma procesā palīdz īstenot starp iesaistītajām pusēm miermīlīgas sarunas, neiesakot risinājumu, nevienu netiesājot, ievērojot konfidencialitāti un neitralitāti.[6]

Viena no šī brīža aktualitātēm ir Mediācijas likuma projekta virzība Saeimā. Turpinot palielināties mediācijas piedāvājumam un pieprasījumam, Latvijā var pastāvēt pārāk dažādi mediācijas pakalpojumu sniegšanas standarti, tostarp arī tādi, kas nenodrošina kvalitatīva mediācijas pakalpojuma sniegšanu sabiedrībai. Līdz ar to nepieciešams vienots mediācijas pamatprincipu un pamatnoteikumu kopums. Tāpēc, virzoties uz vienotu mediācijas pamatprincipu un pamatnoteikumu noteikšanu, ir izstrādāts likumprojekts „Mediācijas likums”.[7]

Lai Mediācijas likuma projektu varētu ciešāk saistīt ar krimināltiesisko nozari, jāaplūko tā sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums, kur 4.punktā minēts tiesiskā regulējuma mērķis un būtība. Tajā teikts, ka projekta mērķis ir noteikt tiesiskus priekšnoteikumus, lai veicinātu mediāciju kā alternatīvu domstarpību risināšanas veida izmantošanu, sekmējot un atbalstot attiecību harmonizāciju, sociālo sadarbību un savstarpējo ētiku tiesiskajās attiecībās. Projekta darbības joma ir domstarpību risināšana civiltiesiskajās attiecībās, izmantojot mediāciju. Vienlaikus projekts neliedz mediāciju izmantot arī citās tiesību nozarēs, ja vien konkrētās nozares regulējumā nav noteikts citāds regulējums. Ar minēto saprotot, ka mediācija ir iespējama arī administratīvajās un krimināltiesiskajās attiecībās, ja šo tiesību nozaru speciālajās normās nav regulēts citādi. No šī secināms, ka Mediācijas likums pamatā regulēs tikai civiltiesiskās attiecības, bet, gadījumos, kad citās tiesību nozarēs nebūs attiecīgā regulējuma, šo likumu varēs izmantot, lai novērstu trūkumus.[8]

Līdz ar iepriekš minēto secināms, ka mediācija, kā izlīguma alternatīva, vērtējama pozitīvi, tomēr būtu nepieciešams mediācijas institūtu Latvijā vairāk saistīt arī ar krimināltiesisko nozari, jo jebkurš institūts, kas paātrina attiecību taisnīgu noregulēšanu, procesa ekonomiju un cietušā interešu aizsardzību vērtējams pozitīvi.